Pasažieris “na Rigu”

Šorīt Salaspilī, kad stāvēju pie luksofora, pie auto pienāca kāds zēns un vaicāja: “Dobrij ģeņ! Vi na Rigu, na centr jeģiķe? Možeķe podvesķi?” Zēns bija moderni ģērbies, austiņas ausīs, izturējās ļoti pieklājīgi. Lai arī biju iegrimis dažādās pārdomās, ko gribēju turpināt, tomēr cilvēkmīlestība ņēma virsroku un, pretēji manas vienas puses vēlmēm, otra puse teica “jā, kāp tik iekšā!” Zēns iekāpa un uzreiz teica “spasibo”. Visu brauciena laiku nerunāju ne vārda – klausījos mūziku somu valodā un braucu, kā parasti. Zēns laiku pa laikam uzmeta man jautājošu skatienu, bet es šķitu viņu neredzam. Pie centrāltirgus viņš laipni palūdza viņu izlaist “za eķim avtobusom”, vēlreiz pateica “spasibo” un “do svidaņije!” Es atbildēju ar “lūdzu, uz redzēšanos!” un, braucot tālāk, sapratu, kāpēc visu ceļu nerunāju – esmu pārliecināts, ka viņš nav šeit tūrists! Vai šādu situāciju labot pēc būtības ir izglītības sistēmas vai valsts drošības dienestu uzdevums?